“Patvertne – krātuve” ir par informācijas krāšanu, apkārt sastopamo ikdienas lietu un notikumu jēdzīgumu un bezjēdzīgumu, to, kā mēs paši izvēlamies piešķirt kaut kam nozīmi, un šo nozīmju mijiedarbībām. Mūs kā individuāli, tā kolektīvi ietekmē dažādas pieredzes un notikumi. Daudzšķautņainās ietekmes atstāj pēdas katra dzīvē un kolektīvajā apziņā. Personiskā pieredze, kultūras mantojums, populārā kultūra un apkārtējās vides ietekme saplūst, formējot un nepārtraukti pārveidojot pasaules uztveri, kur katrs elements ir būtisks un svarīgs, taču, paskatoties no malas, visa būtiskā kopums pārvēršas par unikālu abstrakciju, kas var ilustrēt cilvēku, kopienu, vietu un vidi.
Brīvdabas izstādes “Patvertne – krātuve” pamatā ir mijiedarbība un saruna starp mākslinieci Ievu Saulīti un biedrības LAUKKU rezidences teritoriju, kas tiek attīstīta kā ietveroša, radoši atvērta vide starpdisciplināriem projektiem un eksperimentiem, un māju, tās apkārtni, kur savulaik radoši ir “plosījies” Eso Antons Benjamiņš. Slavenās Benjamiņu dzimtas pēctecis 90tajos gados atgriezās no trimdas ASV Latvijā un “Kalniņos” izveidoja mākslinieciskus objektus. Iedzīvināja vidi un meklēja pasaules skaidrojumus dažādās tautu mitoloģijās, šķiet, arī savos radošajos “izgājienos” patvērās no skarbā komunistiskās Padomju Krievijas mantojuma, kas atstājis neizdzēšamas pēdas teju katra Latvijas iedzīvotāja ikdienā.
Izstādes “Patvertne – krātuve” darbi turpina sēriju “Anestezējošā etnogrāfija”. Šīs sērijas darbos būtiski ir materiāli, no kā tiek veidoti darbi – lietoti apģērbi, atrasti priekšmeti. To iegūšanā vienmēr ir iesaistīta cilvēku grupa, kuru saista darba izveides vieta, vai cits mērķtiecīgi izvēlēts konteksts. “Anestezējošās etnogrāfijas” mērķis vienmēr ir atsegt kādas vietas noskaņu, krāsu gammu, cita rakursa stāstu, kontekstu, kā arī cilvēcību, cilvēka stiprās un trauslās puses, kuras bieži vien izvēlamies sargāt ar lietu palīdzību – apsedzot, apģērbjot, krājot un izdaiļojot. Šoreiz izmantotie materiāli ir artefakti, kas bijuši līdzās nozīmīgos un ikdienišķos dzīves mirkļos – Saulītes draugu un radinieku ziedoti apģērbi un tekstila izstrādājumi, drukātā prese no 90tajiem un 2000tajiem gadiem, no personīgā arhīva neizdzēstie attēli un rokdarbu materiāli, kas dažādos veidos nonākuši pie mākslinieces un uz vietas pieejamie kokmateriāli.
“Patvertne- krātuve”. Izstādes centrālais darbs “Patvertne- krātuve” ir zārds, kurā sakrautas vairāku paaudžu, draugu un kaimiņu lietotas drēbes un tekstila izstrādājumi. Siena zārds ir īpašs siena jeb sausas zāles krāvums uz pēc noteiktiem principiem būvētas koka konstrukcijas, kas klasiski paredzēts pārtikas rezervēm laikam, kad mājlopi pārlaiž ziemu kūtī un svaiga zāle nav pieejama. Šāda darba izveide kalpo kā cieņas izrādīšana izzūdošu darbu tradīcijām un prasmēm, vēsturiskajam un etnogrāfiskajam mantojumam, siena zārdi Latvijas lauku ainavā kļuvusi reta parādība. Tagad šo darbu pārsvarā veic traktori un veido siena ruļļus. Siena zārds var būt romantiska, smaržīga vieta, kur pārlaist nakti, ar laiku dzīvesvieta dažādiem kukaiņiem, maziem grauzējiem, un citiem dzīvniekiem. Šajā darbā auduma izmantošana siena vietā ir atmiņu, pieredžu, traumu krāvums, ko lietošanas laikā piedzīvojis un uzkrājis tā nēsātājs, lietotājs un līdzcilvēki, redzot šīs drēbes uz to valkātāja, ikdienas vidē. Tekstilijām tiek dota vēl vienas dzīves iespēja. Zārdā ir iekrautas mākslinieces zīdaiņa vecuma drēbītes, kas sabāztas maisā, noliktavas stūrī ir saglabājušas, atšķirībā no pirmajiem bērna zīmējumiem, atdoti lietoti apģērbi, drēbes, kas vairs neder, vai ir tik novalkātas, ka palikušas vien driskas, audumi, kas krāti vien tāpēc, ka varēts tos dabūt un no kuriem nekas netiks šūts, diegi, laika saēstas kažokādu strēmeles, somas, tipveida kostīmi un pašu šūti apģērbi, nolietoti palagi, trauku dvieļi, krūšturi, pirmie un pēdējie peldkostīmi, kaprona zeķes, mājās apgleznots t-krekls, kas bijis uzvilkts, kad notikusi iepazīšanās ar vidusskolas laika “lielo” mīlestību. Laika griezumā ir runa par vairākiem gadu desmitiem no Latvijas okupācijas gadiem līdz mūsdienām. Visu uz sevis notur pamatīga zārda konstrukcija ir veidota no Antona Benjamiņa darinātajiem un apgleznotajiem godu vārtu dēļiem.
“Risks”. Darbu “Risks” veido ar tamborētām detaļām apdarināts boksa maiss, kam klāt pievienoti boksa cimdi. Vairāku ziemu garumā tamborētas detaļas no ieceres apģērbam ir pārveidotas pagaidu apvalkā boksa maisam. Skatītāji, ja vēlas, ir aicināti boksēties, uzvarēt zilā boksa maisa estētisko čaulu, atklāt tās izturību vai trauslumu pret nenodeldējamo boksa maisu.
“Arhīvs. Retrospekcija”. Uz bannera auduma virsmas neparedzamā secībā izvietoti aptuveni 8000 attēli. To starpā ir ģimenes, draugu, ballīšu, saulrietu un citu dzīves notikumu dokmentācija. Arhīvs nav sakārtots, kā arī nav atlasītas reiz par derīgām uzskatītas notikumu dokumentācijas. Tās visas atstātas publiskai apskatei uz vienas virsmas, kur veidojas nesistemātiska krāsu palete, atklājot visu vizuālo notikumu sajaukšanos skandināvu stila audumu strēmeļu grīdas celiņa estētikā. Abstrakta kolāža no visdažādākajiem dzīves mirkļiem reizē ietver daudz informācijas, kur unikālie mirkļi pazūd kopējā gūzmā.
“Vēlmes”. 5000 origami dzērvju (tsuru) locījumi veidoti no 90. gadu beigu 2000. gadu sākuma preses izdevumiem – Pastaiga, Ieva, Mūsmājas, Cosmopolitan, Oriflame katalogiem. Japānas folklorā salocīt 1000 dzērves nozīmē, ka locītāju sagaida laime, veiksme un vēlēšanās piepildīšanās. Darbā katra dzērve ir no papīra, kas apdrukāts ar stila ieteikumiem, notievēšanas receptēm, ēdienu receptēm, kosmētikas ieteikumiem, kristīgo sektu reklāmām, intervijām, smalko aprindu hronikām, televīzijas programmām un citu informāciju, kas rekomendē un ilustrē, kā veikt ikdienišķas un neikdienišķas darbības, lai sasniegtu to pašu – laimi, mīlestību, veiksmi un vēlmju piepildīšanos.
Izstādes pirmajā nedēļas nogalē un atklāšanā īslaicīgi bija skatāmi vēl četri darbi:
“Avots”. Framgenti no pirmā “Anestezējošās etnogrāfijas” darba Aizputē bija pārtapuši centriskā objektā. Audumu strēmeles tika sakārtotas situatīvā krāsu pārejā, kas sākas organisku formu atgādinoša darba centrā. No šī paša centra ritinājās aptuveni 30 metrus gara pērļu virtene – “dzimtas dārgumi”, kur nejaušā secībā bija savērtas sastāvdaļas no dažādām mākslinieces, viņas mammas vai mājās atrastām krellēm, rotām un rotājumiem.
“Daudzveidības spilveni”. Nejaušas sakritības, gan plāveida darbības var konstruēt identitāti, kas iekļaujas un turpat pazūd pārējo septiņu miljardu pasaules identitāšu jūklī. Uz militāras kamuflāžas atgādinošiem laukumiem kārtojās karogi, kas atgādināja valstu karogus, taču nejauša krāsu izvēle tos padarīja par pagaidām nezināmu valstu vai kopienu simboliem. Ādas materiāla simbola iekšpuse nejauši liekot pavedienu pie pavediena rādīja kāda vēl neatklāta kristāla šķērsgriezumu. Visas dzīvās būtnes klāj āda vai apvalks, bet bieži vien mēs nezinām, kas norisinās zem ādas. Mākslinieces veidotajiem spilveniem bija pievienoti abu vecmāmiņu izšūtie spilveni, kas organiski savu vietu atrada uz patcwork* veidā darinātas segas – tekstildarba no 2011.gada. Ievas Saulītes dzīvē vienmēr klātesoši ir bijuši rokdarbi, kuru pamati apgūti teju tajā pašā laikā, kad lasīšana un rakstīšana. Vecmāmiņa adīja greznus dūraiņus, vecvecmāmiņa izšuva. Daudzveidības spilveni, kā arī lielākā daļa izstādes darbi, ir veltījums ģimenes saitēm, kas plūst caur daudzveidīgajiem pavedieniem, kuri gan sapinas, gan kārtojas, gan tiek atšķetināti, transformējoties tekstila objektos.
Patch *- neliels laukums, kas ir atšķirīgs no apkārtējās vides, ielāps jeb neliels auduma gabals, ar ko aizšūts caurums kādā lielākā audumā, dobe – neliels apstrādāts zemes pleķītis, kurā audzē dārzeņus vai augļus, neliela datorprogramma, kas pievienota citai programmai, lai atrisinātu nelielas problēmas acs pārsējs, ko valkā, lai pasargātu savainotu aci;
Patch-work* -īpaša rokdarbu tehnika, kad tiek šūts materiāls, kas sastāv no neskaitāmiem auduma kvadrātiem, vieta, platība, lieta, kas ir veidota no daudzām dažādām lietām vienlaicīgi; Work*- daudznozīmīgs jēdziens, ietverot sevī darbību kopumu, kas ir gan pūles, piepūle, fiziska darbošanās, gan nopelnīšana, gan darbība savā profesijā, saistība ar kaut kā atklāšanu, atklājumiem, darbības rezultātiem un sasniegumiem.
“Pikniks” (2011). Sega ir starpnieks un atdaloša membrāna starp vietu, kur tā ir uzklāta un cilvēkiem, notikumiem, kas notiek uz vai zem tās. Uz segas ‘piknika‘ laikā notiek informācijas apmaiņa un atmiņas fragmentu uzkrāšana no vietas, no lietotajām drēbēm un cilvēkiem, kas atrodas uz segas.
“Ilgu laiks” (2014). Darba nosaukums ir vārdu spēle par veļu laiku, saukta arī par Iļģu laiku. Ar roku izšūtajā instalācijā kā atsaucē uz tradicionālajiem, ziemas vakaros veidotajiem rokdarbiem, ko veic ne tikai prakstisku iemeslu dēļ, bet, lai īsinātu laiku, lai īsinātu ilgošanās laiku. Uz balta šifona auduma, kas atgādina baldahīnu, vai telti, kur patverties, ir izšūtas piezīmju bloknotā fiksētas, nereti sarunām paralēli veidotas piezīmes – apziņas nevirzīti zīmējumi, kur nojaušama arhitektoniskas, strukturālas, neiespējamu telpu formas vai pagaidām vēl nezināmas grafiskas norādes.
Foto: Ieva Saulīte un Agrita Graudiņa
______________________________________
Ieva Saulīte ieguvusi maģistra grādu tēlniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā (2009), kā arī studējusi Radošo mākslu universitātē (University for the Creative Arts) Kenterberijā, Lielbritānijā. Viņa ir atpazīstama ar daudzveidīgām darbu sērijām,kas pēta cilvēku utopiskās, kā arī distopiskās attiecības caur zīmējumiem, gleznojumiem, grafiku un tekstilu, bieži dekonstruējot ikdienas objektus gan ar burtisku, gan poētisku mērķi.
Saulītes introspektīvie vizuālie meklējumi atspoguļo universālu pieredzi, uzsverot mūsu saikni ar priekšmetiem un cilvēkiem. Kopš 2009. gada, māksliniecei ir bijušas septiņas personālizstādes, kā arī piedalījusies daudzos projektos un izstādēs gan Latvijā, gan starptautiski. Saulīte ir strādājusi kā kuratore vairākos mākslas projektos un no 2020. gada līdz 2022.gadam bijusi mākslas skolotāja Ādažu Mākslas un mūzikas skolā, kā arī Ādažu vidusskolā. Kopš 2021. gada rudens iesaistījusies radio Naba veidotā raidījuma “Subjektīvie mērījumi” darbībā
______________________________________
Vizuālās mākslas izstāde “Patvertne-krātuve” (16.08.-21.12.2024.)
Ierašanās ar iepriekšēju pieteikšanos: laukku.collective@gmail.com
“Braslavas Kalniņos”, Braslavas pagastā
Finansiāli atbalsta VKKF un biedrība “LAUKKU”. Īpašs paldies Agnesei Dabolai un MMA, Laimai Saulītei, Gutai, Līgai Kamšai un Mārtiņam Dziļumam, kā arī VKKF!
