“Patvertne – krātuve” ir par informācijas krāšanu, apkārt sastopamo ikdienas lietu un notikumu jēdzīgumu un bezjēdzīgumu, to, kā mēs paši izvēlamies piešķirt kaut kam nozīmi, un šo nozīmju mijiedarbībām. Mūs kā individuāli, tā kolektīvi ietekmē dažādas pieredzes un notikumi. Daudzšķautņainās ietekmes atstāj pēdas katra dzīvē un kolektīvajā apziņā. Personiskā pieredze, kultūras mantojums, populārā kultūra un apkārtējās vides ietekme saplūst, formējot un nepārtraukti pārveidojot pasaules uztveri, kur katrs elements ir būtisks un svarīgs, taču, paskatoties no malas, visa būtiskā kopums pārvēršas par unikālu abstrakciju, kas var ilustrēt cilvēku, kopienu, vietu un vidi.

Brīvdabas izstādes “Patvertne – krātuve” pamatā ir mijiedarbība un saruna starp mākslinieci Ievu Saulīti un biedrības LAUKKU rezidences teritoriju, kas tiek attīstīta kā ietveroša, radoši atvērta vide starpdisciplināriem projektiem un eksperimentiem, un māju, tās apkārtni, kur savulaik radoši ir “plosījies” Eso Antons Benjamiņš. Slavenās Benjamiņu dzimtas pēctecis 90tajos gados atgriezās no trimdas ASV Latvijā un “Kalniņos” izveidoja mākslinieciskus objektus. Iedzīvināja vidi un meklēja pasaules skaidrojumus dažādās tautu mitoloģijās, šķiet, arī savos radošajos “izgājienos” patvērās no skarbā komunistiskās Padomju Krievijas mantojuma, kas atstājis neizdzēšamas pēdas teju katra Latvijas iedzīvotāja ikdienā.

Izstādes “Patvertne – krātuve” darbi turpina sēriju “Anestezējošā etnogrāfija”. Šīs sērijas darbos būtiski ir materiāli, no kā tiek veidoti darbi – lietoti apģērbi, atrasti priekšmeti. To iegūšanā vienmēr ir iesaistīta cilvēku grupa, kuru saista darba izveides vieta, vai cits mērķtiecīgi izvēlēts konteksts. “Anestezējošās etnogrāfijas” mērķis vienmēr ir atsegt kādas vietas noskaņu, krāsu gammu, cita rakursa stāstu, kontekstu, kā arī cilvēcību, cilvēka stiprās un trauslās puses, kuras bieži vien izvēlamies sargāt ar lietu palīdzību – apsedzot, apģērbjot, krājot un izdaiļojot.  Šoreiz izmantotie materiāli ir artefakti, kas bijuši līdzās nozīmīgos un ikdienišķos dzīves mirkļos – Saulītes draugu un radinieku ziedoti apģērbi un tekstila izstrādājumi, drukātā prese no 90tajiem un 2000tajiem gadiem, no personīgā arhīva neizdzēstie attēli un rokdarbu materiāli, kas dažādos veidos nonākuši pie mākslinieces un uz vietas pieejamie kokmateriāli.

Izstādes centrālais darbs “Patvertne- krātuve” ir zārds, kurā sakrautas vairāku paaudžu, draugu un kaimiņu lietotas drēbes un tekstila izstrādājumi. Siena zārds ir īpašs siena jeb sausas zāles krāvums uz pēc noteiktiem principiem būvētas koka konstrukcijas, kas klasiski paredzēts pārtikas rezervēm laikam, kad mājlopi pārlaiž ziemu kūtī un svaiga zāle nav pieejama. Šāda darba izveide kalpo kā cieņas izrādīšana izzūdošu darbu tradīcijām un prasmēm, vēsturiskajam un etnogrāfiskajam mantojumam, siena zārdi Latvijas lauku ainavā kļuvusi reta parādība. Tagad  šo darbu pārsvarā veic traktori un veido siena ruļļus. Siena zārds var būt romantiska, smaržīga vieta, kur pārlaist nakti, ar laiku dzīvesvieta dažādiem kukaiņiem, maziem grauzējiem, un citiem dzīvniekiem. Šajā darbā auduma izmantošana siena vietā ir atmiņu, pieredžu, traumu krāvums, ko lietošanas laikā piedzīvojis un uzkrājis tā nēsātājs, lietotājs un līdzcilvēki, redzot šīs drēbes uz  to valkātāja, ikdienas vidē. Tekstilijām tiek dota vēl vienas dzīves iespēja. Zārdā ir iekrautas mākslinieces zīdaiņa vecuma drēbītes, kas sabāztas maisā, noliktavas stūrī ir saglabājušas, atšķirībā no pirmajiem bērna zīmējumiem, atdoti lietoti apģērbi, drēbes, kas vairs neder, vai ir tik novalkātas, ka palikušas vien driskas, audumi, kas krāti vien tāpēc, ka varēts tos dabūt un no kuriem nekas netiks šūts, diegi, laika saēstas kažokādu strēmeles, somas, tipveida kostīmi un pašu šūti apģērbi, nolietoti palagi, trauku dvieļi, krūšturi, pirmie un pēdējie peldkostīmi, kaprona zeķes, mājās apgleznots t-krekls, kas bijis uzvilkts, kad notikusi iepazīšanās ar vidusskolas laika “lielo” mīlestību. Laika griezumā ir runa par vairākiem gadu desmitiem  no Latvijas okupācijas gadiem līdz mūsdienām. Visu uz sevis notur pamatīga zārda konstrukcija ir veidota no Antona Benjamiņa darinātajiem un apgleznotajiem godu vārtu dēļiem.

——————————————

Ieva Saulīte ieguvusi maģistra grādu tēlniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā (2009), kā arī studējusi Radošo mākslu universitātē (University for the Creative Arts) Kenterberijā, Lielbritānijā. Viņa ir atpazīstama ar daudzveidīgām darbu sērijām,kas pēta cilvēku utopiskās, kā arī distopiskās attiecības caur zīmējumiem, gleznojumiem, grafiku un tekstilu, bieži dekonstruējot ikdienas objektus gan ar burtisku, gan poētisku mērķi.

Saulītes introspektīvie vizuālie meklējumi atspoguļo universālu pieredzi, uzsverot mūsu saikni ar priekšmetiem un cilvēkiem. Kopš 2009. gada, māksliniecei ir bijušas septiņas personālizstādes, kā arī piedalījusies daudzos projektos un izstādēs gan Latvijā, gan starptautiski. Saulīte ir strādājusi kā kuratore vairākos mākslas projektos un no 2020. gada līdz 2022.gadam bijusi mākslas skolotāja Ādažu Mākslas un mūzikas skolā, kā arī Ādažu vidusskolā. Kopš 2021. gada rudens iesaistījusies radio Naba veidotā raidījuma “Subjektīvie mērījumi” darbībā

_______________________________

Vizuālās mākslas izstāde “Patvertne-krātuve” (16.08.-21.12.2024.)

Ierašanās ar iepriekšēju pieteikšanos: laukku.collective@gmail.com

“Braslavas Kalniņos”, Braslavas pagastā

Finansiāli atbalsta VKKF un biedrība “LAUKKU”. Īpašs paldies Agnesei Dabolai un MMA Valmiera