Projektā “FinlandLatviaWales (FLW) – Follow” sadarbojās sešas organizācijas no Latvijas, Somijas un Velsas. Pieredzējuši laikmetīgās dejas speciālisti un jaunatnes darbinieki apmainījās ar pieredzi un pētīja, kā izmantot dažādas ar kustību un deju saistītas pieejas un metodes sociālajā iekļaušanā un jauniešu atbalstam.
Projekta mērķis bija dot iespēju tā dalībniekiem sevi vairāk izzināt un labāk izmantot savu potenciālu. Tā laikā katrā valstī notika laimetīgās dejas darbnīcas un tapa izrādes. Lūznavas muižā 2022. gada augustā notika arī starptautiska jauniešu apmaiņa, un dalībnieki no visām trim valstīm izveidoja arī kopīgu performanci.
Latviju projektā pārstāvēja biedrība “LAUKKU”, kas sadarbojās ar Lūznavas muižu, kurā norisinājās visas aktivitātes. Tur 2022. jūnijā notika arī Latvijas dalībnieču radītā izrāde “Laumiņu dumpis”.
“Follow” dalībnieci un horeogrāfi Agnesi Bordjukovu intervē šī paša projekta līdzautore un jaunatnes darbiniece Ieva Grundšteine.
Kāda kustība tev visvairāk palikusi atmiņā no šī projekta?
Šņākšanas kustība, kad mēs taisījām svinga kombināciju, kur kustības beigās bija tāds kā uzsitiens pa vēdera lejasdaļu, ķermeņa augšdaļas saliekšana, plaukstu izplešana, mutes atvēršana un skaņa haaaaaaaa. [Agnese demonstrē kustību un skaņu.]
Kāda garša?
Vietējā latgaļu kafija “KUUP”.
Skaņa?
Tā varētu būt trauku šķindoņa, kad es dzirdu, ka tiek uzklāts galds launagam, jo, manuprāt, projekta visos posmos kopīgās ēdienreizes, sarunas un sociālizēšanās pie dzēriena krūzes vai ēdiena šķīvja bija tāda neatņemama daļa.
Un kāda smarža?
Svaigi pļautas zāles smarža. Tā ir frāze, ko kāda dalībniece teica izrādē. Es arī atceros to jauniešu apmaiņas mirkli, kad mēs rožu dārzā dejojām savu Latvijas izrādes daļu, un tur patiešām arī bija iepriekšējā dienā nopļautas zāles smarža, kaut gan tā bija nedaudz jau sažuvusi, jo bija ļoti karsts. Bet tur pļautā zāle savienojās ar smaržu iztēlē. Un bija gana spēcīga.
Tā kā šajā projektā bija darbs ar sievietēm, kas nav dejas profesionāles, tad jautājums – kā tev šķiet, kā tas atšķiras no darba ar profesionāļiem?
Strādājot ar neprofesionāļiem, es vienmēr domāju, lai tie uzdevumi, ko es aicinu visus kopā darīt, lai tie ir viegli un ātri uzverami, lai nav jāpavada pārlieku ilgs laiks, iedziļinoties uzdevumā vai to veicot. Lai uzdevumi ir tādi, ka tie iedarbina un iesaista cilvēku kustībā un grupas norisēs maksimāli ātri un vienkārši.
Ar dejas profesionāļiem strādājot, var pavadīt daudz ilgāku laiku, jo cilvēkiem tā ir profesija, tad viņi var pētīt un strādāt ar kādām specifiskām kustību lietām. Strādājot ar neprofesionāļiem, galvenais akcents ir uzbūvēt grupas sajūtu ar kustību. Un kustība, manuprāt, tam ir pateicīgs instruments – ķermenis tiek atbrīvots, un caur atbrīvošanos viņš ir gatavs socializēties un sadarboties daudz labāk.
Projekta mērķis bija spēcināt meitenes un sievietes. Kā tas empoverments [spēcināšana], tavuprāt, izpaudās šajā projektā?
Es domāju, ka tas notika pakāpeniski tikšanās un nodarbību laikā. Un tās dalībnieces, kas nāca, izjuta nodarbības kā drošo vietu un vidi, kas viņas ved un iedrošina pakāpeniski arvien vairāk atbrīvoties un atklāties. Un runāt par lietām, kas viņām traucē izjust empovermentu.
Bet vispār kaut kā jau diezgan ātri es novēroju, ka dalībnieces, kas nāca, gribēja būt tādā aplī, tādā kopienā, tādā grupiņā. Es mazāk novēroju vēlēšanos būt indivīdam, kaut kā izcelties vai darboties pret grupas dinamiku, tieši sociālais aspekts bija svarīgs, kas acīmredzot parādā to, ka tas ir ļoti, ļoti vajadzīgs. Spēja sanākt kopā, pieņemt vienai otru, iedot laiku un telpu, uzklausīt, izteikties – tās gana labi strādā kā spēcinošās kvalitātes.
Kas tev pašai no tavām piedāvātajām dejas tehnikām, pieejām vai uzdevumiem šķita – o, jā, šis ļoti labi sanāca? Kas tāds, ar ko tu lepojies?
Man gandrīz vienmēr ir laba sajūta, uz šejieni [Lūznavas muižu] atbraucot un kopā darbojoties. Es tā atsevišķi tik daudz nevērtēju, man arī tas vairāk ir par būšanu kopā. Tā vēlēšanās sadarboties, tas man šķiet svarīgākais, jo kustība šeit ir kā viens no līdzekļiem, lai savstarpējo komunikāciju veidotu. Bet tās izpausmes var būt ļoti dažādas. Un palīdzēja jau arī tas, ka mēs facilitators [vadītāju] grupā jeb to cilvēku grupā, kas nodrošinājām nodarbības, mēs jau arī kopīgi lēmām, pārrunājām, secinājām, kas darbojas un kas ne, kam vajag veltīt vairāk laika un kam mazāk.
Man pašai droši vien visvairāk īstenībā interesē un aizrauj meklējumi. Man vienmēr arī interesē cilvēkiem iedot sajūtu, ka viņi var būt tādi, kādi viņi grib būt. Un tad, ja izdodas caur kustību dabūt šo sajūtu, tad ir labi, tad kaut kas ir pārmainījies, un tā ir veiksme.
Un kādi mirkļi no projekta laikā veidotajām izrādēm, “Laumiņu dumpja” jūnijā vai kopīgās performances augustā, ir vairāk aizkustinājuši?
Man vispār šķiet, ka tā ir izrāde “Laumiņu dumpis” kopumā. Es esmu priecīga par to rezultātu, ko mēs visas kopā izveidojām. Man šķita spēcīgi, ka mēs varējām nokļūt līdz tam mirklim, kad katra no dalībniecēm bija gatava pateikt, kas ir bijusi drosmīga rīcība viņas dzīvē, par ko viņa ir lepna.
Un arī dalīšanās ar negatīvajiem komentāriem, ko katra ir dzirdējusi no apkārtējiem, ko mēs turpinām nēsāt sevī un kas principā arī bieži vien nosaka mūsu dzīvi. Mēs tos atklājām un izteicām grupā kopā, un beigās arī uz skatuves. Man šķiet, ka tas ir labs atklātības mirklis. Un, manuprāt, tas bija spēcīgi.
Gan dejas izrādē jūnijā, gan performancē augustā tika izmantotas ne tikai kustības, bet arī teksts. Kāda ir pievienotā vērtība tekstam?
Tas ir uztveres jautājums. Ar tekstu ir vienkāršāk aiznest konkrētu domu līdz skatītājam. Un īsā, ierobežotā laikā, kāds bija arī šajā projektā, ir daļas, kur vienkārši tas ir nepieciešams, jo meklējums, kā to pašu izpaust caur ķermeņiem, prasītu daudz vairāk laika, kā arī citu pieredzi un spēju dalībniekiem pārvaldīt ķermeni. Vārds ir tiešāks informācijas nesējs, jo kustība ir gana abstrakta, caur kustību var biežāk nodot kādu sajūtu, kādu iekšēju pārdzīvojumu. Savukārt konkrētāku tematisko vēstījumu tā, kā mēs to gribētu, ir lielāka iespēja nodot ar teksta palīdzību.
Kas projektā ir bijuši tādi jūtīgākie brīži? Vai tu arī atceries kādus momentus, kas, tādā mikrolīmenī skatoties, nav sanākuši?
Īpaši šāda tipa projektā izaicinošā lieta, protams, ir regulārā dalībnieku iesaiste. Arī ārzemju kolēģi minēja, ka gribētos, ka tie, kuri atnāk pirmajā reizē, turpinātu piedalīties. Bet kopumā man nešķiet, ka kaut kas nebūtu izdevies, jo es parasti skatos uz dotajiem apstākļiem un mēģinu tajos izdarīt labāko. Tie cilvēki, kas konkrētajā reizē atnāk, arī vēlas piedalīties un gūst pieredzi. Es nekoncentrējos pārāk uz to, kas nenotika, es vairāk koncentrējos uz to, kas notika, un notika ļoti daudz – daudziem šī ir bijusi būtiska satikšanās. Un svarīgi ir pašiem grupā vienoties, cik daudz laika kam veltam, jo tad ir viegli kaut ko kopā izveidot.
Ar ko tev īpaši atmiņā paliks šis projekts?
Godīgums un atklātība ir tas, kas man šķiet ļoti svarīgi, un es to arī šajā procesā visos posmos esmu izjutusi un piedzīvojusi. Tāda pieņemoša, nesamākslota komunikācija dažādos veidos – caur kustību pieredzi un sarunām, kopīgām tējas un uzkodu baudīšanām. Un man kā kustību māksliniecei ir ļoti patīkami arī tas, ka kustības spēks ir tik tiešs un nepārprotams, un tas var tik daudz ko paveikt! Tas liekas skaisti.
Titulbilde: Agnese Bordjukova jauniešu apmaiņas izrādēs 2022.gada augustā Lūznavā, foto: Raimonds Kaļva
Projekts “FinlandLatviaWales (FLW) – Follow” tika finansēts ar Eiropas Komisijas programmas “Erasmus+: Jaunatne darbībā”, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu.
