Projektā “FinlandLatviaWales (FLW) – Follow” sadarbojās sešas organizācijas no Latvijas, Somijas un Velsas. Pieredzējuši laikmetīgās dejas speciālisti un jaunatnes darbinieki apmainījās ar pieredzi un pētīja, kā izmantot dažādas ar kustību un deju saistītas pieejas un metodes sociālajai iekļaušanai un jauniešu atbalstīšanai.
Projekta mērķis bija dot iespēju sevi vairāk izzināt un labāk izmantot savu potenciālu. Tā laikā katrā valstī notika laikmetīgās dejas darbnīcas un tapa izrādes. Lūznavas muižā 2022. gada augustā notika arī starptautiska jauniešu apmaiņa, un dalībnieki no visām trim valstīm izveidoja arī kopīgu performanci.
Latviju projektā pārstāvēja biedrība “LAUKKU”, un visas aktivitātes pārsvarā noritēja Lūznavas muižā. Tur 2022. jūnijā notika arī Latvijas dalībnieču radītā izrāde “Laumiņu dumpis”.
“Follow” dalībnieci un horeogrāfi Agati Bankavu intervē arī šī paša projekta dalībniece un dramaturģe Laura Lapiņa.
Kāda kustība tev visspilgtāk paliks atmiņā no šī projekta?
Rokas kritiens no vertikāla stāvokļa tuvāk zemei.
Un kāda skaņa?
Raudoša balss, kas turpina runāt.
Kāda garša?
Sviesta zivs sendvičs ap Ziemassvētku laiku Lūznavas muižas atpūtas telpā.
Un smarža?
Liepziedu krēms.
Kurš projekta posms tev pašai ir vistuvākais (darbnīcas no 2021. gada rudens; 2022. gada jūnijā izrādes gatavošanas darbnīca un izrāde “Laumiņu dumpis”; starptautiskā jauniešu apmaiņā augustā un kopīgā performance)?
Man sirdij tuvāki noteikti bija garie posmi, kad reizi mēnesī devāmies uz Lūznavu darboties ar grupu. Šīs ilgstošās attiecības ļāva sajust grupas dinamiku un to, kā mūsu, vadītāju, piedāvātie uzdevumi maina grupas atmosfēru un uzticēšanos.
Kāds, tavuprāt, bija lielākais ieguvums no darbnīcām vairāk nekā pusgada garumā?
No dejas praktiķa viedokļa mani saista darbs ar grupu ilgstošā laikā. Tas ļauj pieredzēt to, kā grupas dinamika un izvēles mainās ar katru reizi – kā dalībnieku ķermeņi nomet barjeras un atplaukst dejas valodā.
Vai ir kādas tikšanās reizes ar projektu dalībniecēm, kuru “pēcgarša” bijusi visspēcīgākā?
Laikam visspilgtāk atmiņā palikušas reizes, kad mūsu vidū bija arī sievietes no Ukrainas. Viņu šodienas stāsti samaisīja istabas temperatūra, atgādinot par drosmes, brīvības un balss iespējamo amplitūdu. Nozīmīgi ir gan mazi, gan lieli soļi. Svarīgi ir cilvēki. Turpināt dzīvot un ikreiz no jauna atjaunot ticību cilvēcībai, pat laikos, kad šķiet tā ir zudusi.
Šī projekta dalībnieces nebija profesionālas dejotājas? Kā darbs ar viņām atšķiras no sadarbības ar profesionāļiem?
Darbs ar neprofesionāļiem jeb ikdienas ekspertiem visvairāk atšķiras ar šo mākslinieku piedāvātajām tēmām un unikālo ķermeņa valodu. Strādājot ar trenētiem dejas māksliniekiem, jau apmēram zini, ko sagaidīt, kādas kvalitātes un “trikus” tie spēj piedāvāt. Katrā ikdienas ekspertā slēpjas neatklāts talants, kas procesa laikā pienes jaunu informāciju, kustību, dzīvesstāstus.
Kāda ir tieši “LAUKKU” pieeja, filozofija darbā ar dažādām mērķauditorijām, kas nav dejas profesionāļi?
“LAUKKU” uzrunā mērķgrupu, un tā kļūst par visa pasākuma centru, avotu. “LAUKKU” nenāk ar jau gatavām idejām vai priekšstatiem par to, ko sagaidīt no konkrētās grupas. “LAUKKU” daudz klausās un vēro, uzdod jautājumus un savākto sagrupē vienotā veselumā.
Projekta mērķis bija iedrošināt, spēcināt sievietes, apbruņot viņas ar drosmi – vai tas izdevās?
Lai gan Latvijā diezgan bieži dzirdam no varas mutes, ka sievietēm Latvijā dzīve ir salīdzinoši lieliska, tomēr tā nav. Projektā tika pārstāvētas sievietes no dāžādām vecuma grupām, un mēs visas spējām identificēties ar vienas vai otras likteņa stāstiem: kāds seksistisks joks no darba kolēģiem, nepatīkami pieskārieni ballītēs, “meitenīt” demuninatīva lietojums sarunās, smagākos gadījumos – vardarbība ģimenē, kurai apkārtējie negrib ticēt. Manurpāt, šīs nodarbības un šī grupa vienlaicīgi bija arī kā sievietes stiprināšanās pasākums, kur dalībnieces ar savu ieklausīšanos stiprināja kopējo garu.
Laikmetīgā deja ar savu brīvību un visdažādāko pieeju kustībai sākotnēji dalībniekus biedē, nākošajā posmā iedrošina, un gala rezultātā tā kļūst par viņu. Caur dejas formu, kas ir tik brīva, tev ir iespēja veikt dažādas izvēles, kas sākotnēji ir liels solis, pašām izlemt, ko un kā es gribu. Izlemšana un sava izvēle ir nozīmīgs solis ikviena cilvēka dzīvē. Lai veiktu lielus soļus, jāsāk ar kaut ko pavisam mazu, teiksim – parādi kustību, kas tev asociējas ar sevi ikdienā.
Vai kādas laikmetīgās dejas tehnikas, uzdevumus izmantoji pirmo reizi?
Lielākoties viss darītais jau bija izmēģināts. Šoreiz vairāk pievērsām uzmanību tam, kādā veidā uzdevumi un tehnikas papildināja viena otru, tāpat daudz pievērsāmies tēmai par to, kā apkārtējā vidē mūs redz. Tam klāt nāca uzdevumi, kas vienā vai otrā veidā reflektē par pieredzi, saņemot dāžāda veida komentārus, kas balstīti tikai un vienīgi ārējā izskatā, ne cilvēka iekšējā personībā.
Kāpēc šādos projektos ir svarīgi ne tikai kopā darboties, bet arī veidot mākslas darbu – izrādi?
Izrādes veidošana šādos projektos rada kopīgo mērķi. Tas saliedē un veido vienotu ceļu. Es esmu piedalījuises arī projektos, kur izrādes veidošana nav daļa no procesa. Pēc manas pieredzes šādās reizēs dalībniekiem veidojas neobligātuma sajūta, un bieži vien saikne starp grupu neveidojas tik cieša, kā tas ir iespējams, ja tiek veidota vienota izrāde.
Izrādē jūnijā un arī performancē augustā tika apvienots teksts ar kustību? Kāpēc vispār dejas izrādes ir vajadzība pievienot tekstu?
Ar savu ķermeni mēs esam daļa no sabiedrības, valsts, ekonomikas. Ķermenis kopā ar vārdu jau ir balss, kas pievieno iepriekš minētajām lietām arī indivīda nozīmi un vēlmes. Man liekas, ka šobrīd ir svarīgi runāt gan par savu balsi, gan kopējo. Par vērtībām un vēlmēm, par to, ka saruna ir starp vairākiem cilvēkiem ar dažādiem viedokļiem, ka dzirdēt ir svarīgi arī tos, kas nestāv pie zelta dālderu maisa. Vārda lietošana laikmetīgās dejas izrāžu veidošanā man šķiet tikai likumsakarīgs elementu apvienojums, lai pēc iespējas spēcīgāk paustu izrādē apskatīto tēmu.
Ko deva tas, ka projekts bija starptautisks – ka projektā darbojās laikmetīgās dejas profesionāļi, jaunatnes darbinieki arī no Velsas un Somijas un jaunieši no trīs valstīm?
Sadarbība ar kolēģiem no Velsas un Somijas deva iespēju redzēt to, kā katra valsts strādā ar jauniešiem. Vislielākais pārbaudījums bija salīdzinoši stingrais protokols, kā jāstrādā, jākomunicē un kādi apstākļi jāveido, lai varētu strādāt ar jauniešiem Velsā. Somi pārsteidza ar savu spēju nesteigties un demokrātiski iekļaut pilnīgi visus grupas biedrus, iespējams, tieši tas ir iemesls, kādēļ Somijas jaunieši (pārsvarā bēgļi no Tuvajiem austrumiem) daudz labāk zināja un gribēja runāt somu, ne angļu valodā.
Projekts mācīja nesteigties, pieņemt lietu gaitu, peldēt plostā, ne nemtīgi airēties kanoe laivā, dot varu tiem, kas pēc tās alkst, ja tas neapdraud kopējo labumu, atmosfēru un enerģiju.
Kāds ir tev personīgi lielākais ieguvums no dalības šajā projektā?
Iespēja iepazīt pasaules dažādību caur nosacītu nelielu grupu Lūznavā. Lai arī tā ir Latgale, plašu mežu un pļavu ieskauta vieta, mūsu grupā varēja sastapt visdažādākās izcelsmes un piederības iedzīvotājus. Sieviešu pieredzes stāsti skaidri izcēla to, ka diemžēl joprojām liela daļa sabiedrības vērtē sievietes kā glancēto žurnālu vākus.
Šādas ikmēneša tikšanās Lūznavā stiprināja grupas kopējo garu un ļāva katram atrast savas stiprās puses, kas vēlāk rezultējās izrādē “Laumiņu dumpis”.
Titulbilde: Darba “Laumiņu dumpis” pirmizrāde 2022. gada 19. jūnijā Lūznavas muižā, foto: Dagnija Bernāne
Projekts “FinlandLatviaWales (FLW) – Follow” tika finansēts ar Eiropas Komisijas programmas “Erasmus+: Jaunatne darbībā”, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu.
