Projektā “FinlandLatviaWales (FLW) – Follow” sadarbojās sešas organizācijas no Latvijas, Somijas un Velsas. Pieredzējuši laikmetīgās dejas speciālisti un jaunatnes darbinieki apmainījās ar pieredzi un pētīja, kā izmantot dažādas ar kustību un deju saistītas pieejas un metodes sociālajai iekļaušanai un jauniešu atbalstīšanai.
Projekta mērķis bija dot iespēju sevi vairāk izzināt un labāk izmantot savu potenciālu. Tā laikā katrā valstī notika laimetīgās dejas darbnīcas un tapa izrādes. Lūznavas muižā 2022. gada augustā notika arī starptautiska jauniešu apmaiņa, un dalībnieki no visām trim valstīm izveidoja arī kopīgu performanci.
Latviju projekta pārstāvēja biedrība “LAUKKU”, un visas aktivitātes pārsvarā noritēja Lūznavas muižā. Tur 2022. jūnijā notika arī Latvijas dalībnieču radītā izrāde “Laumiņu dumpis”.
Lūznavas muižas kultūras projekta vadītāju Ingu Žirguli intervē “Follow” projekta dalībniece un dramaturģe Laura Lapiņa.
Kāda kustība tev visvairāk palika atmiņā no projekta?
Kad jūs jau rādījāt uzvedumu [jauniešu apmaiņā], bija tā četrinieku kustība. Viens ir vadošais, un visi ļaujas un atkārto kustību, un tad pārņem nākamais. Man likās tāds izcils vingrinājums, kā pārvarēt varbūt arī uztraukumu, jo tad, kad viens rāda un tu atkārto, tas ir viens, bet tad, kad tev jāstājas priekšā un kļūsti par līderi, tas ir kas cits. Bet man liekas – visi bija ļoti atraisīti.
Vai tu atceries kādu skaņu, kas iespiedusies atmiņā?
Man ir iespiedies atmiņā klusums. Brīdis, kad meitenes bija rožu dārzā un kad viņas dejoja kustības no latviešu uzveduma. Tas klusums un tas vējš, un tā dūdināšana ar tiem plīvuriņiem. It kā klusums, bet pārtraukts ar tādu dūkoņu.
Kāda garša, kas tev paliks atmiņā?
Mums bija diezgan liels izaicinājums piedāvāt mūsu dalībniekiem jauniešu apmaiņā garšas, kas viņiem ir pieņemamas.
Un kāda smarža?
Vakara noskaņa, kad mēs pabeidzām projektu, kad mēs bijām šeit lejā, muižas pagalmā. Nezinu, vai tā bija smarža, vai noslēguma garša, likās nu ļoti vienojoša.
Pastāsti, kāda bija tava atbildība jeb loma šajā projektā?
Mēs kā muiža, bijām tie, kas radīja tās ērtības, noskaņu un labsajūtu. Mums bija jānodrošina, lai visi justos ērti. Visi priekšsagatavošanās darbi projekta aktivitātēm – projektors, skaņa, kustībām telpa. Mums girbējās, lai visiem būtu omulīgi, lai varētu laiku praktiski lietderīgi pavadīt bez kaut kādām problēmām, kas saistās ar administratīvajām lietām.
Tu minēji, ka bija sarežģīti izdabāt visiem ar garšām. Bet varbūt bija vēl kas sarežģītāks šajā projektā?
Vissarežģītākais bija, kad mēs bijām sagatavošanas sanāksmē Somijā, tad likās, ka ir tik daudz dažādu noteikumu un bažu, un baiļu. Protams, ka mēs saprotam, pie kuras robežas mēs esam. Katrā valstī arī likumdošana, kas attiecas uz jauniešiem, ir citādāka. Tur radās bažas, vai viss būs labi – kā mēs varam noorganizēt tā, ka nevienam arī no līderiem nav nekādu problēmu pēc tam, un varētu tikt ar jauniešu apmaiņu galā. Bet, kad mēs jau bijām šeit, tad bija tā, kā kādreiz gadās – tu izfantazē kaut ko tādu ļoti biedējošu, bet tas rezultātā nemaz tā nav. Cilvēki, kad šeit atbrauca, viņi redzēja šo vidi, kas, manuprāt, bija iekļaujoša un silta, un tāda stabila, arī var teikt. Un tad vairs to bažu nebija, tad bija vairs tikai aktivitātes, kas jāvirza uz priekšu.
Vai ir kāds mirklis jauniešu apmaiņā, ko tu novēroji, kur tu saprati, ka šis pasākums ir izdevies?
Man jau liekas, ka otrajā dienā. Protams, pirmā iebraukšanas diena ir pilna bažu, kurā visu apskata un izpēta. Man likās, ka latviešu grupa arī bija ļoti atvērta, ārī tāpēc, ka bija šī iepriekšējā sagatavošanās. Meitenes bija gatavas iesaistīt citas grupas kopējā pieredzējumā, tas bija ļoti labi. Es pat īstenībā biju pārsteigta, cik viņas bija atvērtas, un pretī bija atvērti arī tie citi jaunieši. Ņemot vērā arī iepriekšējās bažas, bija tāds pilnīgs brīnums, cik lieliski viņi visi sadarbojās un iekļāvās.
Vai Lūznavas muižā iepriekš ir bijusi tik vērienīga jauniešu apmaiņa?
Jā, mums ir bijušas apmaiņas, varbūt ne nedēļas garumā kā šī – bija īsāku laika periodu. Bet mums vasarā, piemēram, notiek arī Baltijas džeza festivāls, kad sabrauc jaunieši no trim valstīm. Jaunieši gadu no gada gaida šo notikumu un dzīvo šeit trīs, četras nedēļas. Un mācās no Eiropas zvaigznēm, kopā darbojas.
Kāpēc Lūznavas muižai kopumā ir svarīgs tāds projekts kā “Follow” un citi starpautiski projekti?
Mēs gribam, lai muiža ir dzīva. Tas, ko mēs darām kultūrā, mākslā, izglītībā – mēs negribam, lai muiža ir tikai pieaugušu, sevi atradušu cilvēku vieta. Mēs gribam rādīt jauniešiem, mēģināt viņiem pa pilītei “iebarot” citas lietas. Gan mūzikā, gan mākslā tādas nopietnākas lietas, gan saskarsmē – rast šo brīvību komunicēt ar Eiropu. Un Lūznavas muiža viennnozīmīgi ir Eiropas daļa, katrā ziņā mēs pie tā strādājam.
Un jaunieši, ja viņi aizraujas, tad viņi kļūst par šiem aktīvajiem cilvēkiem, kas paši pēc tam mēģina citiem rādīt šo pasauli, kas ir tik plaša, pilna un aktīva. Un tu tik daudz, ko vari dot citiem, un tu vari arī daudz ko ņemt. Un daudz ko var arī šeit [Lūznavas muižā] izdarīt.
Lūznavas muižā jau vairākus gadus notiek sadarbība ar laikmetīgās dejas māksliniekiem, un šis projekts arī bija cieši saistīts ar deju. Kāpēc tieši laikmetīgās dejas projekti jums, Lūznavas muižai, ir svarīgi?
Mākslas jomā mēs arī gribam, lai mēs esam vieta, kurā cilvēks var pieredzēt ne tikai klasiskā izpratnē mākslas vērtības, bet mēs gribam aicināt un rosināt cilvēkus meklēt arī citus mākslas žanrus, kurus var mēģināt saprast un iepazīt. Laikmetīgā deja un māksla – tas tiešām ir izaicinājums, bet tā ir iespēja cilvēkiem domāt par daudzām mūsdienīgām un nopietnām lietām. Varbūt klasiskajā mākslā ne vienmēr ir tādas izaicinošas vai šobrīd tik aktuālas lietas.
Mums ir izveidojusies arī laba sadarbība ar “LAUKKU”. Turklāt mums ir ļoti daudzas vietas, kur laikmetīgā deja ļoti labi iederas – dabas koncertzālēs, kā mēs sakām, jeb dabas vide vai mūsu telpas, ko mēs piedāvājam.
Mums ir bijušas dažādas pieredzes ar laikmetīgo deju. Cilvēki iziet no zāles, piemēram, bet es uzskatu, ka tas arī nav slikti. Labi, cilvēks parādīja savu attieksmi, ka viņš nebija gatavs šai izrādei, bet viņš bija atnācis, un, iespējams, viņš atnāks vēlreiz. Varbūt tieši šis izaicinājums viņu “izsitīs” no līdzsvara – aicinās domāt par kaut ko tādu, no kā viņš ikdienā izvairās. Neskatoties uz to, ka tas ir tiešām izaicinājums gan mums, gan citiem – mēs tam esam gatavi, mēs to vēlamies.
Kāpēc vispār ir svarīgi, ka šādi mākslas projekti norit ne tikai pilsētās, bet arī ārpus pilsētām un arī nomaļākās vietās?
Par Lūznavas muižu arī mums bieži saka, ka tā atrodas nekurienē. Bet šeit cilvēki brauc uz notikumiem, jo viņi jau pazīst šo vietu, un šeit ir arī kopiena, šeit dzīvo cilvēki. Un tāpēc ir svarīgi, veidot sarunu un iesaistīt arī vietējo kopienu. Tas nav vienkārši, cilvēkiem ir savas ekspektācijas par to, kā kam ir jābūt. Bet lēnie soļi, ko mēs arī speram kopienas virzienā, tie ir arī šie projekti, kad cilvēki redz, ka arī jaunieši iesaistās, ka viņi ir aktīvi un atvērti, gatavi runāt ar kopienu. Un tā ir arī iespēja būt dabā šiem jauniešiem – tas ir Rāznas nacionālais parks, tā ir neskarta, klusa vieta, kas var kļūt par jaunieša personības un dabas saskarsmes vietu. Tas ļauj saprast, ka viss ir ne tikai pilsētā, kurā es dzīvoju, bet ir tādas vietas kā Lūznava un lauku vide, kur man arī tiek dota vieta enerģijai.
Ir māksla, ko tu ej un skaties, un ir māksla, kurā līdzdarbojies, kur tu arī esi līdzradītājs, būdams neprofesionālis šajā jomā. Un arī šajā projektā bija divas kopīgi veidotas dejas izrādes. Kāpēc ir svarīgi cilvēkiem radīt iespēju būt par mākslas darba līdzautoru?
Tas parāda, ka māksla var būt demokrātiska, un tu vari kļūt par šo kopīgo radītāju. Un man šķiet, ka meitenes tik izcili varēja iesaistīties izrādē, tāpēc ka viņas pirms tam bija sagatavotas kustību ziņā, un arī dodot viņām tādu brīvību – neviens tevi nevērtēs, vai tu pareizi, vai nepareizi dari, tu ļaujies šai kustībai. Šie personīgie stāsti arī atvēra meitenes. Un es redzēju pirmajā izrādē [“Laumiņu dumpis”], cik bija sarežģīti pateikt to, ko tu varbūt nekad nebūtu pateicis. Katra meitene bija ar savu dziļu stāstu. Un es par sevi domāju, vai man būtu drosme pateikt to, kas man ir sakāms?
Kā šāds projekts var ietekmēt un vai vispār var ietekmēt ko tālāk dzīvē tā dalībniecēm? Jo projekta mērķis bija spēcināt, bet vai tā ietekme var būt ne tikai šajā mirklī, bet arī ilgtermiņā?
Domāju noteikti. Visas meitenes, kas bija dalībnieces, viņām tas bija darbs ar sevi. Un tas, ka tu vari ar sevi strādāt, vari sevi iedrošināt, tas bija ļoti svarīgi. Turklāt, piemēram, izrādes [“Laumiņu dumpis”] dienā bija meitenes no kopienas. Un, kad viņas iznāca ārā, viņas pateica – tas taču bija par mani, un es nezinu, vai es spētu tā pateikt, tik atklāti par sevi. Un tas bija kruto [forši] – viņas teica. Tas nozīmēja, ka arī viņas, cilvēkus no malas, šī izrāde uzrunāja, ne tikai tos, kas ir izgājuši soli pa solim tādu attīstību līdz galam, līdz tu esi uz skatuves, bet arī vietējai kopienai, jauniešiem, viņiem tas lika domāt, ka tu arī vari iziet priekšā ar savu sāpi, ar savu problēmu un stāstu un piedalīties izrādē. Citi to dzird un, iespējams, rod spēku sevī pateikt kaut ko, nolemt kaut ko.
Projekts “FinlandLatviaWales (FLW) – Follow” tika finansēts ar Eiropas Komisijas programmas “Erasmus+: Jaunatne darbībā”, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu.
