LAUKKU sadarbībā ar Somijas vēstniecību Rīgā jau 2025.gada 14.februārī Valmieras kinoteātrī “Gaisma” organizēja somu mākslinieces Jānas Koko īsfilmas “Zaļā zeme – Vehreä maa” slēgto seansu. Zaļā zeme – Vehreä maa ir eksperimentāla īsfilma, kas apvieno dokumentālo filmu un performanci. Tā ir filmēta Latvijā starp 2017.gadu un 2024.gadu.
Galvenajās lomās filmā ir trīs kolhoza ikdienas ekspertes Irēna, Veronika un Lūcija, kuras stāsta par savu pieredzi kolhozos “Ausma” un “Komunārs”, kā arī tēlnieces Rasmas Bruzītes 1952.gadā veidotā skulptūra “Kolhozniece””, kas filmā personificē gan personīgo, gan kolektīvo atmiņu. Filmas tapšanā piedalījās arī LAUKKU cilvēki Agnese Bordjukova, Inta Balode, Agate Bankava un Terēza Zabarovska.
Jāna stāsta par savu īsfilmu:
Filma ir kā performatīvs, pārveidots piemineklis sievietēm, kas strādāja kolhozā un padarīja Latvijas zemi zaļāku.
Pirmo reizi apmeklēju rakstnieka Andreja Upīša memoriālo muzeju Rīgā 2017.gadā. Savukārt rakstnieks 1940. gadā publicēja romānu “Zaļā zeme”, kas reālistiskā stilā apraksta vienu dienu Latvijas laukos. Visu padomju laiku šis pretrunīgi vērtētais, vienlaikus pirmās brīvvalsts laikā arī cildinātais, rakstnieks ar ģimeni dzīvoja plašā dzīvoklī Rīgas centrā. No loga A.Upīša ģimene redzēja Ļeņina pieminekli un ar to saistītās ceremonijas. Pat ja es nesapratu ne vārda no A.Upīša romāna un manā rīcībā bija tikai apraksts par šī romāna poētisko valodu un vērtībām, man tomēr šķita, ka būtu jauki paskatīties uz tā laika ainavu, cik tad patiesībā zaļa un zaļojoša bija tad zeme.
Latvijā, tāpat kā citās bijušajās padomju republikās, šobrīd notiek virzība uz dekolonizāciju, notiek attiecīgas diskusijas un reāla darbība. Tiek pieprasīts nojaukt arī A.Upīša pieminekli Rīgas centrā. Literatūras pētnieks Arnis, kurš strādā A.Upīša memoriālajā muzejā, tam nepiekrīt, jo uzskata, ka A.Upīša sarakstītajai literatūrai piemīt mākslinieciskas vērtības, nevis propagandas vērtības.
Kolhozs bija padomju kolektīvās lauku saimniecības forma, tāds kā kooperatīvs, kur valsts maksāja algu par padarīto darbu. Netālu no Limbažiem, Lādezera ciemā, 2019.gadā pirmo reizi satiku bijušās kolhoza darbinieces Irēnu un Lūciju, kad viņas sēdēja un plūca no vistu ražošanas fermas izglābtās vistas, pirms noplūkšanas šīm izglābtajām vistām dāvājot labas vecumdienas. Irēna, Lūcija un Vera, kura arī piedalījās filmā, visas bija strādājušas kolhozā par inspektorēm. Inspektoriem kolhozā bija uzdevums pārliecināties, vai dzīvnieki un augi ir labi aprūpēti. Ja kolhoza strādnieki darbu labi neizdarīja, tad to paveica inspektori: Irēna slauca govis un Lūcija uztraucās, vai siltumnīcā ir izauguši burkāni un kāposti. Filmā sievietes dalās ar savām atmiņām par savu darbu un notikušā detaļām.
Es vēlējos izmēģināt, vai pagājušajai vēsturei un smagajam darbam var pieskarties karnevāliskā veidā un vai šis var būt veids, kā par to runāt? Filmas beigu daļā sievietes izpilda performanci dārzā, proti, ar ķermeņa kustībām imitē tos darba žestus, kas tik īstenoti kolhozā. Kopā ar biedrības LAUKKU dejotājām kolhoza performance tika aizvesta uz Rīgu, izmēģinot formas, kas varētu būt sava veida piemineklis, piemiņa kolhozu darbiniekiem. Kamēr šodien tiek runāts par A.Upīša pieminekļa demontāžu, kolhoza strādnieču skulptūras, kas tika izgatavotas no betona un Staļina režīma laikā tika izstādītas parkos, jau tika demontētas piecdesmit gadus atpakaļ. Filmas beigās kādā pagalmā tiek atrasta oriģināla skulptūra, un šī skulptūra ir kļuvusi par kaut ko citu, nevis par Staļina laika piemiņu, proti, tā ir kļuvusi par ģimenes locekļa piemiņu un tāpēc tiek pieliktas pūles, lai to saglabātu.
Vai priekšmetus un to vērtību, kas ietver smagu vēsturisku nastu, var aizstāt ar citu vērtību? Piemēram, vai priekšmetus, kas ietver Staļina “pieskārienu”, var aizstāt ar kādu citu nospiedumu kā, piemēram, rūpes un ilgas pēc radinieka? Varbūt arī pati filma, kas tuvojas kreiso vēstures vērtībām, uzdod jautājumu, vai pašu filmu vispār var uzskatīt par mākslas filmu varbūt tā ir tikai propagandas turpinājums ar to vien, ka pieskaras šai tēmai?
Filma tapusi ar Audio Visual Center (Avek) un Linnamo Foundation atbalstu. Jānas Koko māksliniecisko praksi no 2022.gada – 2025.gadam atbalsta Arts Promotion Centre Finland. Jānas filma turpina ceļu pie skatītājiem kā Latvijā, tā arī Eiropā. 2025.gada 1.novembrī gan Jānas performatīvā saruna, gan pati filma bija daļa no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētās performatīvās pastaigas “Neērtie pieminekļi”. Filma iekļauta arī video bibliotēkā profesionāļiem platformā “Rencontres Internationales Paris/Berlin Nouveau Cinema et Art Contemporain”.