*iCoDaCo 2024-2027 jeb Starptautiskais laikmetīgās dejas kolektīvs 2024-2027 ir starp nozīmīgākajiem kultūras sadarbības projektiem Eiropas Savienības programmā  „Radošā Eiropa”, kurā piedalās 10 Eiropas valstu mākslinieku kolektīvi. Latvijas mākslinieku kolektīvu veido – laikmetīgās dejas mākslinieki Agate Bankava, Aigars Larionovs un Sabīne Neilande, dzejniece un laikmetīgā māksliniece Agnese Krivade, dejas kuratore un dramaturģe Inta Balode, laikmetīgās dejas māksliniece un scenogrāfe Līga Ūbele. 

Teksts: Agate Bankava un Agnese Krivade

2. rezidence

Projekta iCoDaCo otrā rezidences nedēļa sākās ar pārdomām par kolektīvo lēmumu pieņemšanu. Kā vienoties, nepazaudējot savu balsi? Kā atšķirt kolektīvo lēmumu pieņemšanu no piekāpšanās skaļākajām balsīm? Kā kolektīvā procesa laikā notiek noklusēta lēmumu pieņemšana? Šie un citi jautājumi rosījās, veicot dažādus uzdevumus, ko piedāvāja ikviens Latvijas Icodaco kolektīva mākslinieks.

Šajā nedēļā tuvāk iepazinām arī rezidences apkārtni – stirnas, putnus un kaimiņieni Līksmu. Pēc brīvdabas kustības sesijas mākslinieki tika atalgoti ar Līksmas ceptām, gardām pankūkām īstā lauku gaumē. Diskusijas grupā raisīja mākslinieces Agneses Krivades piedāvātā lasīšanas sesija, kurā iepazinām Džo Frīmenes (Jo Freeman) tekstu “Nestrukturētības tirānija” (The Tyranny Of Structurelessness). Cik neizdibināmi ir lēmumu pieņemšanas ceļi dzīvē, attiecībās, draudzībā un varas pozīcijās!

Lai neapjuktu paši sevī, kā rezidences viesi uzaicinājām ASV dejas mākslinieci Alisu Gersoni (Alyssa Gersony). Alisa dalījās savā pieredzē un metodēs, kuras izmanto, vadot atgriezeniskās saites sesijas māksliniekiem, lai palīdzētu rast atbildes mākslinieciskā procesa laikā. Šīs nedēļas noslēgumā tapa Latvijas Icodaco mākslinieku kolektīva poētisks teksts par lēmumu pieņemšanu:

Mēs nezinām un nevaram.
Telpa starp ieelpu un izelpu?
Vai nekas ir savienojams ar kustību pirms (liesmām, dīgstiem, elpas).
Ar acīm visapkārt galvai mēs izvērtējam apmulsumu, nezināmā pilnīgos dārgumus un pūles rast atbildes.
Skaistuma un posta pieņemšana.
Apmulsums, traucēkļi un dažādība.
Jā, bet…
Mēs ceļojam cauri pelēkajām zonām, melnajiem caurumiem un lūdzam palīdzību.
Ar apetīti un gribu darīt.
Ķermeņprāta procesos notiek kustība.
Mēs nezinām un varam.

______________________________________________________________________________

3. rezidence

Kā mākslā izvēlēties tēmu? Tik vienkāršs un provokatīvs bija Icodaco rezidences trešās nedēļas vadmotīvs. Skaidrs bija tikai viens – nedēļai jāsākas ar ceļojumu, kurā satikt jaunas tēmas. Devāmies iepazīt Sedu gides un bibliotekāres Viktorijas vadībā. Seda ir pilsēta purvā, radīta 1954. gadā, lai izmitinātu kūdras rūpnīcas strādniekus un viņu ģimenes. Viktorija šeit uzaugusi, izceļojusi puspasauli un līdz ar kara sākumu Ukrainā atgriezusies Sedā, savas bērnības paradīzē. Šodien Seda ir pavisam tukša, tīra pilsēta ar Tarkovska Stalkera cienīgām ainavām.

Ar Sedu mums šajā nedēļā nepietika – ceļošana bija jāturpina. Nākamais pieturpunkts mūsu ceļā bija Lādezers, kur ar ikdienas dzīves eksperti Irēnu Balodi apspriedām gurķu marinēšanas mākslu. Lādezerā dejas improvizācijas sesiju vadīja Līga Ūbele, priekšplānā izvirzot divu ķermeņu sarunu. Kā mēs “lasām” otra kustību? Cik ļoti iespaidojamies no otra dejas?

Ir sens uzskats, ka māksliniekam vajag ciest, lai radītu labu mākslu, bet, turpinot ceļojumu, nolēmām eksperimentēt ar pretējo – ķermeņa labsajūtu un atpūtu. Devāmies Agates Bankavas vadītajā sesijā uz Valmieras Olimpisko centru, ļāvāmies siltumam un ūdenim, un radās jaunas idejas, plāni un projekti.

Pēc tam Agnese Krivade piedāvāja iegrimt Džordžio Agambena (Giorgio Agamben) tekstā par laikmetīgā mākslinieka uzdevumiem – lasīšanas sesijā kontemplējām laikmeta tumsu. Visbeidzot nolēmām satikt mākslas auditoriju un pajautāt tieši, kādas tēmas cilvēki vēlas sastapt un piedzīvot mākslā. Intas Balodes vadītajā sesijā Mazsalacas bibliotēkā “Kā mākslinieki izvēlas tēmas saviem darbiem?” tika attīstītas sešas dejas darbu idejas. Īpašu rezonansi raisīja “Siena laiks” – izrāde, kurā horeogrāfiski rekonstruēta izzūdoša tradicionāla prakse.

__________________________________________________________________________

4. rezidence

Ķermeņa politika – apjomīgs temats, kas dejai pieskaras daudzos veidos: paraugi, ko rādām sabiedrībai ar saviem ķermeņiem, dejas izglītības standarti, eiblisms, tauk-fobija, mizogīnija, kā arī plašāki filozofiski aspekti, piemēram, Fuko un disciplinētais ķermenis.

Šajā nedēļā viesojāmies Rīgas Baleta skolas laikmetīgās dejas nodaļā, kur 2. un 3. kursa audzēkņiem piedāvājām lekciju, pieredzes stāstus un kustību sesiju, kas aplūkoja dažādas ķermeņa politikas šķautnes. Jaunieši pēc meistarklases atzina, ka līdz šim bija ļoti maz domājuši par šo tēmu, īpaši saistībā ar dejas apmācību. Tas liek domāt, ka ķermeņa politika ir “aktīva tēma pasīvā ietvarā”. Ikdienā ar to nākas saskarties tik bieži, ka to pat vairs nepamanām – līdz brīdim, kad šie jautājumi skar dzīvībai bīstamas teritorijas.

Šajā rezidences nedēļā savā pieredzē ar mums dalījās māksliniece Hanna Švadrona (Hanna Schwadron), iepazīstinot ar savu metodi “structure of changes”, kas balstīta improvizācijas un kontaktimprovizācijas estētikā. Apmeklējām arī kompānijas Ulna izrādi “Robežas”, kas veidota sadarbībā ar neredzīgo kopienu.

Interesanti, ka gandrīz katrā rezidencē esam gājuši pastaigā pa purvu vai domājuši par purviem. Vai purvs būs mūsu kopīgais vadmotīvs?

______________________________________________________________________________________

5. rezidence

Icodaco piektā rezidences nedēļa sakrita ar dejas pasaulē nozīmīgu datumu – 29. aprīli, Starptautisko dejas dienu. Latvijā to plaši atzīmējam jau vairākus gadus. Šajā nedēļā Latvijas Horeogrāfu asociācija rīkoja dažādas aktivitātes – meistarklases, sarunas un izrādes, kuru apmeklēšanā un veidošanā iesaistījāmies arī mēs.

Reizi divos gados 29. aprīlī Latvijā notiek Nacionālās dejas balvas pasniegšana. Icodaco Latvijas kolektīvs apmeklēja arī šo pasākumu, kas noritēja Cēsu koncertzālē un pirmoreiz tika translēts sabiedriskajā televīzijā.

Iedvesmoti un pārdomu pilni mākslinieki devās uz LAUKKU rezidenci un nodevās spraigām sarunām par un ap dejas nākotni Latvijā. Vai to vēlamies vai ne, Dejas balva kļūst par atskaites punktu refleksijai par to, kur esam un kurp gribam virzīties.

______________________________________________________________________

6. rezidence

Šīs rezidences tēma bija mākslas darba satura veidošanas stratēģijas. Ir gatava Icodaco projekta aplikācija, kur ikviens varēs iepazīties ar mūsu rezidenču domu un darba procesiem. Šajā nedēļā eksperimentējām ar metodēm, kā veikt radošo “lauka” izpēti. Katram ir sava pieeja un vajadzības, bet, šķiet, vajadzība pēc laika un miera ir kopīga visiem.

Intensīvi pievērsāmies arī “score” formātam – instrukcijām un ekskursijām, kas ļauj nonākt līdz mākslas darba saturam. Vērojām, kā izpēte pārtop satura radīšanā, apmainījāmies ar personiskiem paņēmieniem šajos procesos, kā arī mēģinājām tikt pie kolektīvas instrukciju bibliotēkas. Nedēļas noslēgumā izveidojām arī savu kolektīvo instrukciju – trīs soļos un simts variācijās.

_____________________________________________________________________________

7. rezidence

Nedēļa, kurā pārdomājām auditorijas jēdzienu, reflektējām savas attiecības ar skatienu, kā arī robežu jeb plaisu starp auditoriju un performētāju, izmantojot izpētes uzdevumus, lai šķērsotu to turp un atpakaļ. Pārdomājām arī piekrišanas tēmu – kam mēs piekrītam, ierodoties skatīties izrādi? Cik daudz piekrītam iesaistīties?

Vērojot sevi auditorijas lomā, apmeklējām trīs laikmetīgās dejas izrādes Rīgā festivāla “Laiks dejot” ietvaros: Norvēģijas mākslinieču Annes Katrīnes un Līvas Hannes Haugenu “Māsas uz mūžiem”, mūsu Icodaco mākslinieces Agates Bankavas izrādi “Micēliju tīklā” un Beatričes Alegranti izrādi ar Icodaco mākslinieka Aigara Larionova piedalīšanos “Ne/Dzirdētais” ceļojošā projekta “Moving Kinship” ietvaros – izrādi, kurā īpaši domāts par nedzirdīgo auditoriju.

Tāpat piedalījāmies sarunā ar Lietuvas un Igaunijas dejas profesionāļiem par Baltijas dejas balss meklējumiem – forumā “Baltic Dance Network” Zirgu pastā, Rīgā. Rezidences noslēgumā īstenojām radikālu eksperimentu ar auditoriju, dodoties uzstāties govju ganāmpulkam.