Projektā “FinlandLatviaWales (FLW) – Follow” sadarbojās sešas organizācijas no Latvijas, Somijas un Velsas. Tā laikā katrā valstī notika laimetīgās dejas darbnīcas, tapa izrādes un performances, kā arī noritēja starptautiska jauniešu apmaiņa. Projekta mērķis bija dot iespēju sevi vairāk izzināt un labāk izmantot savu potenciālu.

Latviju projekta pārstāvēja biedrība “LAUKKU”, un visas aktivitātes pārsvarā noritēja Lūznavas muižā. Tur 2022. gada jūnijā notika arī Latvijas dalībnieču kopīgi veidotā izrāde “Laumiņu dumpis”.

“Follow” dalībnieci Vitu Gaili intervē arī šī paša projekta dalībniece Marta Teicāne.

Kura kustība vislabāk paliks atmiņā no projekta?

Šī kustība [demonstrē ar labo roku]. Tā visu iešūpoja un ievadīja.

Kādas skaņa?

Tās neartikulētās skaņas, kuras mēs pievienojām tad, kad mēs kustējāmies, kad skaņa prasījās pati no sevis ārā.

Kāda garša?

Šajā projektā bija visgaršīgākās pusdienas un launadziņi starp nodarbībām un vorkšopiem. Un tas bija baigi labi.

Un smarža?

Tā kā projekts sākās rudenī, tad man tā ir rudens smarža – tās lapas, tas rūgtenums nedaudz, ka vasara ir beigusies un tūliņ, tūliņ sāksies ziema. Un ziema, kurā mēs nezinājām, kas notiks, jo bija taču kovids, kad dažkārt diemžēl nevarējām satikties.

Kuros projekta posmos biji iesaistīta (darbnīcās no 2021. gada rudens; 2022. gada jūnijā izrādes gatavošanas darbnīcā un izrādē “Laumiņu dumpis”; jauniešu apmaiņā augustā un kopīgajā performancē)?

Es piedalījos pirmajos divos posmos, jo gluži kā jaunietis vairs nesanācu.

Ko tev nozīmē deja?

Deja ir kustība. Un mēs jau, kad piedzimstam, atverot muti, tā jau ir pirmā kustība. Un tad jau sākam kustināt rociņas un kājiņas, un tā ir mūsu pirmā deja. Un deja ir sevis izkustināšana, pat ne sevis parādīšana, bet vienkārši sevis būšana.

Kā projekts mainīja tavu skatījumu uz laikmetīgo deju?

Man laikmetīgā deja nebija gluži jaunums šeit, jo bija jau pirms tam redzēti vides dejas projekti. Un tas likās pašsapotamil, ka cilvēki var kustēties arī savādāk, nevis lekt tikai polku vai galopā dejot, vai valsi, vai vēl kaut ko, bet vienkārši brīvi ļauties savam ķermenim.

Kāds tev ir lielākais ieguvums no šī projekta?

Lielākais ieguvums bija nebaidīties salauzt sevi un ļauties savām kustībām un tam, ko mans ķermenis grib. Ja grib kliegt – kliedzu. Gribu stāvēt – stāvu. Gribu raudāt  – raudu. Gribu darīt neko – daru neko.

Kādas atmiņas ir visspilgtākās?

Visspilgtākās būs tās atmiņas par laiku, ko mēs pavadījām kopā darbojoties, veidojot performances, dejas, izrādi un visu pārējo. Un arī sadraudzība ar ukraiņu meitenēm un sievietēm, kas piedalījās vasarā, ļoti žēl, ka viņas šodien šeit nav. Jo es Rēzeknē, pilsētā esot, satiku vienu no viņām – Marinu. Un tad mēs skatījāmies viena uz otru, un it kā pazīstam, it kā nepazīstam, bet tad mēs salauzām ledu, ne ledu, bet to čaulu, un apskāvāmies un parunājām, kā mums iet. Un, manuprāt, tie cilvēki, kurus mēs satikām, ir tas visvērtīgākais.

Vai ir vēlme uzturēt kontaktu ar kādu no jauna iepazītajiem cilvēkiem?

Jā, tas noteikti veicinātu sadarbību ne tikai kustībā, bet arī emocionāli. Jo reizēm vajag kādu citu svešāku cilvēku, ar ko parunāt, nevis savējo.

Dagnijas Bernāres fotogrāfijas Attēli no izrādes “Laumiņu dumpis” pirmizrādes 2022. gada 19. jūnijā Lūznavas muižā

Projekts “FinlandLatviaWales (FLW) – Follow” tika finansēts ar Eiropas Komisijas programmas “Erasmus+: Jaunatne darbībā”, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu.